Tā savu mākslas stilu sauca Jaunās lietišķības gleznotāji. Juceklis ap vācu postekspresionisma laika mākslu palielinās, ja saprotam, ka tās raksturošanai mums jālieto apzīmējumi: ‘ekspresionisms’, ‘starpkaru posma ekspresionisms’, ‘vērisms’, ‘jaunā lietišķība’, ‘maģiskais reālisms’ u.c.
Padaudz. Šo jucekli ieviesa mākslas speciālisti jau 1925.gadā, kad viens jauno stilu nosauca par Jauno lietišķību, cits par maģisko reālismu. Un tomēr, katrs šis nosaukums nesa savu auru un savus turpinātājus. Ja jaunā lietišķība vairāk grupējās ap Otto Diksa un Georga Grosa sociāli kariģēto grotesku un ar to manāmi sašaurināja savu sekotāju loku, tad maģiskais reālisms ieguva lielu rezonansi ne tikai Eiropā, bet arī Amērikā, kur tas kļuva par tādu kā Eiropas sirreālisma alternatīvu, ne tikai vizualajā mākslā, bet arī literatūrā, kino utt. –cik svarīgi tomēr izvēlēties pareizo nosaukumu!
Jā, maģiskais reālisms drīzāk atgādina pasaku. Tāda „Nārnijas hronikas” tipa māksla, kur katra atsevišķā detaļa ir reāla, bet viss ielikts nereālā kontekstā, vidē. Visas detaļas- vai tās atrodas priekšplāna vai fonā ir vienlīdz skaidri izgleznotas un rada pārspīlēti vielisku iespaidu, kādu redzam jau itāļu renesanses laika glezniecībā.
Paši autor nereti piemin savas autoritātes starp kurām īpaši biežas atsauces uz itāļu metafiziskās glezniecības pārstāvi Dž. De Kiriko vai naivistu T.Ruso.
Virziens izrādijās ļoti dzīvotspējīgs un tā īsti nav beidzis pastāvēt arī mūsdienās. Bet kino, tā vien šķiet, uzņem īpašus apgriezienus tieši mūsdienās.
Gan jaunā lietišķība, gan maģiskais reālisms bija ar savu filozofisko koncepciju. Jaunās lietišķibas filozofija pievērsa uzmanību apkārtējās reālās dzīves nereālismam. Viss notiek, bet cilvēka cilvēcībai paradoksālā veidā. Te ielikts sava veida negatīvais skatījums vai vērtējums. Pareizāk sakot,- fiksējot realitāti ar noteiktu atlasi, skatītājam tika „ielikta mutē” noteikts realitātes komentārs.
Tristiam Hiller
Maģiskais reālisms vairāk atgādina vieglu reibuma stāvokli, kurā visi viens otru mīl un ciena, bet viss ir mazliet ne tāds kā dzīvē. Tur nav nekā nosodāma vai kritizējama. Drīzāk bērnišķīgs izbrīns par pasauli, kuru tādā rakursā līdz šim neviens nebija pamanījis. Tā ir interesantāka un neparastāka kā mums parasti liekas. Un ir jāļaujas šai sajūtai.
Vispārīgi raugoties- latviešu mūsdienu glezniecība pēdējo pusgadsimtu ir pārpilna šī stila turpinātājiem.
